TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS
Katram plānam ir mērķis, jeb, precīzāk izsakoties, katrs plāns ir līdzeklis konkrētu mērķu sasniegšanai. Jebkuru diskusiju par jebkuru plānu vajadzētu uzsākt ar diviem pamata jautājumiem:
- Vai plāna mērķi ir saskaņā ar vajadzībām?
- Vai ar plānu var adekvāti sasniegt noteiktos mērķus?
Vārds “plāns” ir cēlies no latīņu vārda planta, kas nozīmē “ēkas skice”.
Tomēr pilsētplānošana un ēkas projektēšana ir divi pilnīgi atšķirīgi procesi. Plānošana noteikti nav arhitektūra tikai lielākā mērogā. Šo kļūdu visbiežāk pieļauj arhitekti, kuri strādā par plānotājiem. Viņi domā, ka pilsētplānošana ir process, kas līdzīgs lielas ēkas projektēšanai.
Galvenā atšķirība nav mērogā. Galvenā starpība ir, ka pilsēta ir atklāta sistēma, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā. Tāpēc uz jebkuru pilsētu attiecas teika par Rīgu, kas nekad netiks pabeigta, jo tad tai būs jānogrimst.
Pilsētplānošana vairāk līdzinās filmas veidošanai vai pasakas stāstīšanai – tā drīzāk ir algoritmu, vadlīniju un procedūru virkne, nevis vienkārši karte.
Tas laiks ir pagājis, kad pilsētplānošana saistījās ar kartes uzzīmēšanu.
Mūsdienīgā plānošanā galvenais ir cilvēki telpā, nevis ēku izvietojums teritorijā, kā tas bija gadus atpakaļ. Atkārtojot - pilsēta ir sistēma. Tā sastāv no dažādām patstāvīgām, bet savstarpēji saistītām daļām.
Pilsētas sistēmas sastāvdaļas tiek dēvētas par funkcijām. Dažas no tām ir, piemēram: dzīvojamā, rūpnieciskā, pakalpojumu, ekoloģiskā.
Šīm funkcijām, protams, ir telpiskā izpausme.
20. gadsimta klasiskā modernistu pilsētplānošana strikti atdalīja šīs funkcijas, un katrai tika ierādīta atsevišķa zona.
Tomēr savā veidā pilsēta ir dzīvs organisms, kuras funkcijas ir mainīgas. Situācija ir vēl sarežģītāka, jo mijiedarbība starp funkcijām ir ļoti bagāta un mainīga. Šīm mijiedarbībām pastāv daži “starpnieki”. Vissvarīgākie ir cilvēki.
Šo vēlamies uzsvērt – cilvēki mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem un ar mākslīgo vidi. Vienkāršojot šo jautājumu, cik vien iespējams, varam teikt, ka visas autonomās daļas pilsētas sistēmā savstarpēji mijiedarbojas trīs sfērās: telpiskajā, sociālajā, un ekonomiskajā.
Saliksim to visu kopā.
Pilsēta ir sistēma. Pilsētas sistēmai ir mērķi un noteikumi mērķu sasniegšanai.
Pilsētas sistēmai daļēji pastāv pašregulēšanas spējas. Tomēr ļoti bieži tās ir ir par vāju, un ir nepieciešama iejaukšanās. Ļoti svarīga ir līdzsvara noturēšana starp “brīvo tirgu”, kas ir daļa no pašregulēšanas mehānisma, un iejaukšanos.
Galvenais sistēmas regulēšanas līdzeklis ir plāns. Bet plāns ir tikai līdzeklis – lai plāns pareizi strādātu, to jāpielieto gudriem cilvēkiem. Plāns pats neko neveido.
Lai plānu kā līdzekli pareizi izmantotu, jāzin pilsētas attīstības mērķi un kā pilsētas sistēma strādā. Bet mērķis ir galvenais. Kas vispār varētu būt pilsētas mērķis? Vienkāršākā atbilde – attīstība. Kā attīstība tiek definēta, ir pavisam cita lieta.
Attīstību var vienkārši saprast kā telpisku izaugsmi vai iedzīvotāju skaita palielināšanos. Varētu būt kvalitatīva attīstība – dzīves kvalitātes uzlabošanās. Lai sasniegtu iecerētos mērķus, ir nepieciešamas savstarpēji pakārtotas procedūras.
Tradicionāli pilsētplānošana pamatojās uz trim savstarpējiem konfliktējošiem elementiem: ekonomiskā attīstība, sociālais taisnīguns un vides aizsardzība.
21. gadsimta. pilsētas attīstības plānošana Eiropā balstās uz ilgtspējīgas attīstības principiem. Mūsdienu pilsētnieciskais dzīvesveids ir daudzu vietējā, reģionālā un globālā mēroga attīstības problēmu cēlonis. Ilgtspējīga attīstība, kas piedāvā risinājumus šīm problēmām, ir kļuvusi par būtisku Eiropas Savienības un Latvijas attīstības mērķi. Rīgai un Latvijai saistošie dokumenti (Lisabonas procesa un Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nosacījumi, Latvijas Nacionālais attīstības plāns, Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes, Eiropas Komisijas starpziņojums „Ceļā uz Pilsētvides tematisko stratēģiju”, topošā ES direktīva “Tēmatiskās pilsētvides stratēģija”) izvirza vadlīnijas un nosaka nepieciešamās rīcības ilgtspējīgas un kvalitatīvas pilsētvides izveidei. Rīga 1994. gadā parakstīja Pilsētas ilgtspējīgas attīstības hartu (Olborgas hartu) un 2004. parakstīja Olborgas saistības, kas definē ietvaru jeb nosacījumus ilgtspējīgas pilsētas attīstībai gan saistībā ar pilsētas attīstības konkrētajiem risinājumiem, gan saistībā ar pašu pilsētplānošanas un pilsētas pārvaldības procesu. Rīga arī ir apkopojusi informāciju Eiropas vienotajiem rādītājiem, kas ļauj mērīt pilsētas attīstību ilgtspējības attīstības kontekstā no 10 dažādiem aspektiem.
Agrāk attīstības prioritātes izvēlējās pilsētas administrācija un politiķi, un uzsvars bija uz ekonomisko attīstību, kas sniedza lielāko atdevi īsākā laikā, atstājot sociālos un vides jautājumus otrā plānā. Ekonomikas attīstībai pilsētā tagad jānotiek saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības nosacījumiem. Galvenie pilsētu ilgtspējīgas attīstības nosacījumi ir integrēta un atklāta pilsētas plānošana un pārvaldība ar sabiedrības pilnvērtīgu līdzdalību savas dzīves vietas kvalitātes noteikšanā, kompaktas pilsētas attīstība, degradēto teritoriju rehabilitācija un attīstība, vides piesārņojuma samazināšana, saudzējoša un efektīva dabas resursu izmantošana, neatjaunojamo enerģijas resursu patēriņa samazināšana un aizstāšana ar atjaunojamiem enerģijas resursiem, saprātīgs patēriņš, izvairīšanās no sociālās noslāņošanās, atstumtības un nabadzības, vienlīdzīga pieejamība veselīgai videi un pakalpojumiem, ilglaicīgāks skatījums attīstībai, lai neierobežotu nākamo paaudžu attīstības iespējas.
Pirmajā skatījumā varētu likties, ka ilgtspējīgas attīstības nosacījumi apgrūtina pilsētas attīstības plānošanas procesu, bet patiesībā tie ievieš lielāku skaidrību par vēlamiem risinājumiem plāna mērķu sasniegšanai. Turklāt risinājumi, kas balstās uz ilgtspējības nosacījumiem, ļauj izvairīties no attīstīto valstu pilsētās pielaistām attīstības kļūdām.
Plānotājiem, speciālistiem, uzņēmējiem un sabiedrībai kopā ir jānosaka pilsētas attīstības prioritātes. Tikai tad profesionāli plānotāji un speciālisti sāk izstrādāt stratēģijas mērķu sasniegšanai.
Šis ir būtisks moments – vispirms visām iesaistītajām pusēm un ne mazāk sabiedrībai ir jābūt skaidrībā par prioritāriem mērķiem. Katrai sabiedrības grupai ir sava īpaša pieredze, tās rezultātā arī viedoklis par pilsētas attīstību. Iedzīvotājiem parasti ir konkrēts ieskats par vēlamiem attīstības virzieniem savā apkaimē un par pilsētas pakalpojumu pieejamības un kvalitātes jautājumiem, kas skar viņu ģimeni. Iedzīvotāju viedoklis ir līdzvērtīgs uzņēmēju, investoru un speciālistu viedoklim par pilsētas attīstību, jo pilsētai galvenokārt jābūt ģimenēm labai vietai kur dzīvot, skoloties, strādāt un atpūsties. Pilsētplānotājiem, veidojot pilsētas attīstības prioritātes, ir svarīgi uzzināt, apkopot, analizēt visus sabiedrības viedokļus. Gadījumos, kad kāds viedoklis netiek ņemts vērā, plānotājiem ir svarīgi sniegt paskaidrojumu par viedokļa neievērošanas iemeslu, lai attīstības prioritātes noteikšana būtu profesionāli pamatots un atklāts process.
Tikai tad, kad, definējot pilsētas prioritāros attīstības mērķus, visi izteiktie viedokļi ir uzklausīti un ņemti vērā, plānotāji un nozaru speciālisti var sākt izstrādāt stratēģijas šo mērķu sasniegšanai, vadoties pēc esošās situācijas novērtējuma, attīstības tendencēm un ilgtspējīgas attīstības nosacījumiem. Šeit ir svarīgi, lai plānotāji un nozaru speciālisti strādātu profesionāli, izmantojot jaunākās atziņas par pilsētplānošanu un ilgtspējīgu attīstību. Tikpat svarīgi ir, lai izstrādātās stratēģijas nav savstarpēji pretrunīgas vai konfliktējošas, bet tiek meklēti kopsaucēji ar citu mērķu stratēģijām.
Tagad ir sasniegts kritiskais punkts – pats plāns. No juridiskā viedokļa jebkuras aktivitātes ir veicamas tikai tad, ja tās ir iekļautas plānā. Plānu jāizmanto kā līdzekli dažādu attīstības virzienu un pēc tam arī konkrēto mērķu sasniegšanai.
Kā vērtēt plānu?
Pastāv tikai viens kritērijs plāna novērtēšanai – cik efektīgi tas veicina mērķu sasniegšanu. Nav jāvērtē plānu, bet gan plānā noteiktos mērķus.
Kaut gan mums nav bijuši pieejami visi izejas materiāli, kurus izmantoja jaunā Rīgas attīstības plāna autori, tomēr balstoties uz mūsu profesionālām zināšanām un pieredzi, varam sniegt viedokli par plānu.
Vai attīstības plāna 1. redakcija ir attīstību rosinošs dokuments? Varbūt tas drīzāk ir stagnācijas scenārijs? Vai mērķi ir skaidri definēti? Pastāv nopietnas bažas, ka ar jauno plānu viss nav kārtībā. Šajā vietā varētu sākt kritizēt jauno plānu, bet mēs vēlamies rīkoties konstruktīvi. Mēs Rīgas attīstībai centīsimies definēt mērķus un noteikt, kā tos sasniegt.
Rīgas attīstības mērķi
Lai noteiktu Rīgas telpiskās attīstības mērķus sociālās un ekonomiskās attīstības kontekstā, pirmkārt, jāveic pilsētas situācijas stratēģiskais novērtējums.
Rīga ir Latvijas lielākā pilsēta un tās galvaspilsēta. Neapšaubāmi, pirmkārt ir jānovērtē Rīgas metropoles raksturs. Metropoles gadījumā pilsētas unikalitāti/specialitāti nosaka pilsētas funkciju savstarpējās saistības. Tātad galvaspilsēta ne tikai apmierina iedzīvotāju pamata vajadzības, jo jebkura pilsēta to veic. Tai ir vairāki uzdevumi. Centrālās funkcijas no visām ir vissvarīgākās. Galvaspilsētai jākalpo pāri vietējam un reģionālajam līmenim. Šis, mūsuprāt, ir vissvarīgākais uzdevums Rīgas attīstības plānam – pilsētas metropoles funkciju stiprināšana. Saistībā ar šī uzdevuma vispārīgumu un sarezģītību to var uzskatīt par Rīgas “misiju”. Šo misiju var īstenot, stiprinot Rīgas lomu daudzās jomās.
..................
Mūsuprāt, Rīgai nepastāv “pārslogota” centra problēma. Tieši pretēji, centrs ir mazattīstīts, slikti saistīts ar pārējo pilsētu, un tam trūkst apstākļi turpmākai attīstībai. Risinājums šai problēmai ir centru stiprināt, nevis to vājināt vai pamest.
TRANSPORTS
Transporta sistēma ir pilsētas “asinsvadi” un viens no telpiskā plānojuma pamatelementiem. Tā arī ir fiziskā plānojuma visilgāk noturīgā daļa. Transporta sistēma tiek mantota no iepriekšējiem attīstības posmiem, un jebkuras izmaiņas var izraisīt nopietnas un ilgstošas sekas. Šis ir iemesls, kāpēc ir vieglāk nojaukt un uzcelt ēkas, pat veselus kvartālus, nekā mainīt šo komunikācijas sistēmu.
Jau no paša sākuma Rīga šajā Eiropas daļā ir bijusi svarīgs transporta mezgls. Sava ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ tā ieņem nozīmīgu vietu Eiropas ūdens un zemes komunikācijas tīklā. Svarīgi Rīgā attīstīt transporta sistēmu, kas atbilst tās primārām metropoles funkcijām. Transporta sistēmai šīs funkcijas jāatbalsta, nevis jānonāk pretrunā ar tām. Tā nedrīkst veidot telpiskos konfliktus, citādi pilsētas liela daļa var tikt degradēta.
Nepieciešams definēt vienkāršu modeli atdalītas satiksmes kustības organizācijas veidošanai Rīgā. Rīga ir ne tikai Eiropas, kā arī Latvijas un reģiona satiksmes tīkla daļa, bet arī intensīvas satiksmes izraisītāja. Caurbraucošās un vietējās satiksmes nošķiršanai jābūt vienam no jaunā plāna pamata uzstādījumiem. Svarīgi, lai tranzīta satiksme netiek ievadīta pilsētas centrā, lai nerastos konflikts ar citiem satiksmes dalībniekiem. Rīgas ģeogrāfiskais izvietojums un blakus teritoriju telpiskā struktūra ļauj izveidot apvedceļu, kas saudzētu pilsētas trauslo struktūru no nelabvēlīgas iejaukšanās.
Satiksmes nošķiršanā liela priekšrocība ir blīvajam dzelzceļu tīklam, kas dod potenciālu ātra un moderna sabiedriskā transporta izveidei.
Vietējā līmenī saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības nosacījumiem mūsdienās transporta jomā galvenais ir novērst pārvietošanās nepieciešamību. Transporta plānošanu ir jāveic kopsolī ar zemes plānojumu, kura izstrādāšanā jāizvairās no monofunkcionāla zemes sadalījuma pilsētā un jānodrošina, lai vienvietus tiktu veidota savstarpēji saderīga daudzfunkcionalitāte.
Rīga ir pietiekoši maza un plakana pilsēta, lai būtu iespējams izveidot visaptverošu velotransporta sistēmu. Tā jaunākiem un neatkarību cienošiem cilvēkiem nodrošinātu ātru pārvietošanos, un piestrēgušās ielas atbrīvotu no automašīnām, piesārņojuma un trokšņa.
CENTRA FUNKCIJAS
Lielpilsētas svarīgākā īpašība ir centrālās funkcijas. Tām ir vairāk nekā tikai vietējā ietekme un tās piesaista un veicina arī citu funkciju attīstību. Galvaspilsētai vietējās funkcijas mēdz arī būt ekskluzīvas un unikālas. Svarīgi saprast, ka centrālās funkcijas nav tikai komerciālās, bet arī funkcijas, kas stiprina pilsētas urbāno raksturu. Tām arī ir svarīga loma, veidojot iedzīvotāju identificēšanos ar pilsētu. Centrālām funkcijām ir izšķiroša loma pilsētas centra definēšanā gan iedzīvotājiem, gan viesiem. Tāpēc ir tik svarīgi tās izvietot esošajā pilsētas centrā. Jaunu centru attīstība Rīgā, kā tas ir iecerēts jaunajā plānā, vājinās esošo centru.
Izprotams un atpazīstams centrs veicina telpisko un sociālo identificēšanos ar pilsētu. Šis ir īpaši svarīgi Rīgai, ņemot vērā tās lielo sociālo daudzveidīgumu.
Bet tas ir tikai panākams, ļoti skaidri definējot centru un uzlabojot publiskās telpas kvalitāti pilsētā. Pilsētas centram vajadzētu būt plānotāju interešu centrā, toties plānošanu vajadzētu saprast kā darbību ne tikai ar telpisko, bet arī ekonomisko, sociālo, ekoloģisko un politisko ietekmi.
DZĪVOJAMIE RAJONI
Lielpilsētās dzīvojamie rajoni neietekmē lielpilsētas funkcijas, bet tieši pretēji – dzīvojamie rajoni vairāk ir pilsētas pievilcības rezultāts. Rīga cieš no tipiskām pilsētas izplešanās problēmām. Viens no šīs parādības iemesliem ir augošās Latvijas vidusšķiras vēlme pēc labākas dzīves vietas/mājokļa. Šīs vēlmes pēc laba mājokļa netiek apmierinātas pilsētā ne centrālajā daļā tās pieejamības problēmu dēļ, ne pašvaldības mājokļu fondā vai padomju laika blokmāju rajonos saistībā ar to zemo kvalitāti. Ne mazāk svarīgi ir Latvijas iedzīvotāju patika pret dabu, kā dēļ tiek meklētas mājvietas, kas ir tuvāk dabiskai videi. Tas noved pie pilsētas ātras iztukšošanās.
DAUDZFUNKCIONALITĀTE
Katrā pilsētā ir zonas ar dažādām funkcijām: ražošanas teritorijas, rūpniecības teritorijas, dabas teritorijas, rekreācijas teritorijas utt. Tomēr šis sadalījums ir ļoti vispārīgs salīdzinājumā gan ar esošo, gan vēlamo situāciju. Saskaņā ar Jauno Atēnu Hartu un Eiropas Savienības vadlīnijām vajadzētu izvairīties monofunkcionāla zemes zonējuma. Dzīvojamie rajoni bez pamata pakalpojumiem un pilsētas centrs bez iedzīvotājiem ir sliktie piemēri no šādas stingri noteiktas monofunkcionalitātes. Sabiedriskajām ārtelpām un zaļajām zonām vajadzētu sasaistīt visu būvēto sistēmu, kurai ir nosakāmi prioritārie būvniecības parametri, piemēram, ekostandarts, maksimālais stāvu skaits utt. Pamatprincips zemes lietojuma noteikšanā tātad būtu izvairīšanās no monofunkcionalitātes.
MODELIS
Mēs vēlamies piedāvāt alternatīvu modeli vecajam un jaunajam Rīgas Attīstības plānam. Tā ir grafiski attēlota ideja un ir visnotaļ tālu no pabeigta plāna.
Mūsu modelis ir drīzāk vadlīnijas iespējamam Rīgas attīstības virzienam. Piedāvājot šo modeli, mēs vēlamies pierādīt, ka ir iespējama atšķirīga pieeja Rīgas attīstībai un ka ne tikai viens vienīgs plāns ir iespējams. Mēs neuzstājam uz to, ka mūsu piedāvājums ir labākais, bet, izvirzot alternatīvu, vēlamies iesākt diskusiju un rosināt meklējumu optimālākam plāna un Rīgas attīstības risinājumam. Izvirzot modeli, mēs vēlamies izvairīties no pārmetumiem par kritisku un nekonstruktīvu pieeju jaunā plāna veidošanai, un uzsākt diskusijas fundamentālā līmenī.
Modeļa fundamentālais princips ir Rīgas pilsētvides apaudzēšana ar sociālo, telpisko un kompozicionālo nozīmi. Šis modelis sevī ietver risinājumu, kas ir saskaņā ar citu Eiropas pilsētu veiksmīgu pieredzi – nepilnvērtīgu post-industriālo teritoriju pārvēršanu par pilsētas centriem. Rīgas struktūra liekas ļoti piemērota šādam risinājumam, jo pilsētas vecais (kapitālisma laika) centrs ir cieši apjozts ar industriālām teritorijām un dzelzceļa loku. Modelī šai industriālai zonai ir dubultloma.
No vienas puses, šī zona var kalpot par transporta apli sabiedriskajam un privātajam transportam, un no otras puses, var būt ideāla vieta centra turpmākai attīstībai. Kā uzrādīts X attēlā, pilsētas centrs sniedzas pāri šim aplim līdz padomju laikā būvētajiem daudzstāvu dzīvojamiem rajoniem. Šī sasaiste var kalpot par impulsu šo dzīvojamo rajonu revitalizācijai. Lai šis attīstības loks pareizi strādātu, nepieciešams to sasaistīt ar topošo Dienvidu tiltu un Ziemeļu šķērsojumu. Veidojamam stipram centram, izvietotam Vecrīgā un ap to, jādod iespēju talāk attīstīties. Optimālākais attīstības virziens ir rietumi-austrumi gar pilsētas galveno asi – Brīvības ielu. Šī ass tiktu veidota kā sociālais centrs, tādējādi būtu nepieciešams ierobežot privāto automašīnu satiksmi. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš blakusesošo kvartālu pagalmu un iekšpagalmu revitalizācijai, izmantojot Berga bazāra veiksmīgo piemēru, izvietojot komerciālās funkcijas pirmajos stāvos un maksimali saglabājot un iekļaujot rekonstrukcijā esošās zaļās “saliņas” ar koku puduriem, apstādījumiem un zālājiem, arī pagalmos.
Kaut gan centra izaugsme ir paredzēta austrumu virzienā, svarīgi neizslēgt iespēju sasaistīt vēsturisko centru ar Āgenskalnu. Lai to panāktu, būtu nepieciešami atbrīvot Akmens tiltu no automašīnu satiksmes vai pat to pārbūvēt, tādējādi uzlabojot pieejamību. Saistībā ar Āgenskalna izvietojumu un vietējām īpatnībām pastāv liela iespēja tam attīstīties par stipru vietējā līmeņa centru.
Mūsu priekšlikums ir 11. Novembra krastmalā izveidot mākslīgu struktūru pāri ielai, lai savienotu Vecrīgu un Daugavu. Šajā mākslīgi veidotajā krastmalā varētu izvietot Vecrīgu stiprinošas piemērotas komerciālās funkcijas, tajā varētu izveidot arī kvalitatīvu apzaļumotu piekrastes teritoriju.
Viena no Rīgas vissarežģītākajām problēmām ir padomju laikā būvētie daudzstāvu dzīvokļu namu rajoni. Priekšlikums ir veikt rajonu humanizāciju, gan savienojot tos ar jauno komunikācijas apli, gan labiekārtojot un apzaļumojot sabiedrisko ārtelpu, gan palielinot apbūves blīvumu, izvietojot dzīvojamās teritorijā zemus (3-5 stāvu) dzīvokļu namus ar visiem nepieciešamiem pakalpojumiem. Jaunveidojamai telpiskai struktūrai skaidrāk jāiezīmē sabiedrisko, daļēji sabiedrisko, daļēji privāto un privāto telpu.
Rādītājs ilgtspējīgai daudzfunkcionalitātei ir laba pieejamība. Pilsētas struktūrai jāveidojas tā, lai piecu minūšu gājienā no dzīvesvietas būtu gan pārtikas (maizes/svaigu augļu un dārzeņu) veikals, gan primārās veselības aprūpes iestāde, gan obligātās izglītības skola, kā arī sabiedriskā transporta pietura, kur maršruta intervāls ir biežāks kā reizi pusstundā. Vienlīdz būtiska ir pietiekoši lielas (5000 m2) zaļās teritorijas pieejamība atpūtai. Ja iedzīvotāji būs apmierināti ar šo teritoriju un pakalpojumu kvalitāti, tad, visdrīzāk, ievērojami tiks samazināta nepieciešamība pēc pārvietošanās ar motorizēto transportu.
Ir jāpārdomā pilsētas attīstību dienvidu virzienā. Tas liekas vairāk padomju laika mantojums. Drīzāk Rīgas skatienam vajadzētu vērties uz jūras pusi starp pilsētas centru, Bolderāju un Jūrmalas virzienu, kur attīstība jau tagad notiek.
Pilsēta var augt uz ziemeļiem abpus Daugavai. Ostas rūpnieciskās funkcijas jāvirza prom no pilsētas Rīgas jūras līča virzienā, neiejaucoties Piejūras vērtīgajās dabas teritorijās.
Pašlaik lielākā daļa no rūpnieciskajām un ostas funkcijām ir ekstensīvi izvietotas Daugavas austrumu krastā. Daļu no ostas funkcijām varētu pārvietot uz mazāk izmantotu Daugavas rietumu krastu.
Daugavas rietumu krasts vistuvāk pilsētai ir attīstāms kā jauktā teritorija – dabas, rekreācijas un dzīvojamā zona. Pasažieru ostas funkcijas ir attīstamas pie pilsētas centra esošā pasažieru termināla apkaimē.
Full version.
Esmu ļoti pateicīgs P.Stranča un A.Kublačova kungiem par 04.03.2005. Dienā publicēto rakstu “Pilsētas veidošanas dialektika”, kurā viņi centās atbildēt uz manis izteiktajām bažām par viņu veidoto jauno Rīgas Attīstības plānu (RAP).
Raksta autori liekas pārsteigti, ka kāds ne Latvijas iedzīvotājs ir uzdrīkstējies kritizēt darbu, pie kā ir strādājuši daudzi eksperti un profesionāļi un kas Rīgas nodokļu maksātājiem droši vien dārgi izmaksājis.
Vēlos atgādināt, ka Latvija tagad ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un, tā kā es šeit dzīvoju un maksāju nodokļus, man ir arī tiesības balsot pašvaldības vēlēšanās. Tātad esmu ar Stranča un Kublačova kungiem vienlīdzīgs Rīgas iedzīvotājs.
Kā Rīgas iedzīvotājs savos iepriekšējos rakstos izteicu bažas par pilsētas attīstības virzienu, kas izriet no jaunā RAP.
Diemžēl paskaidrojumi Dienas rakstā ne tikai neatbild uz izteiktajām bažām, bet liek vēl vairāk raizēties par Rīgas nākotni. Uzsverot lielo darbu, kas līdz šim ir ieguldīts plāna izstrādē, raksta autori liekas personīgi apvainoti par to, ka tiek uzdoti jautājumi par jaunā RAP ietekmi uz pilsētas attīstību.
Raksta autori šķiet aizmirsuši, ka pilsētas plānošana nenoved pie tikai viena un pareizā risinājuma. Kā jau iepriekš rakstīju un kā par šo tēmu ir izteikušies profesori Skots Bolins (Scott Bolens) un Leonija Sanderkoka (Leonie Sandercock), kā arī profesors Kimmo Lapinte (Kimmo Lappintie) tepat no Helsinkiem, plānošana nekad nav ideoloģiski neitrāla darbība un jau ilgāku laiku ģenerālplāna izstrāde nav no augšas veidots process. Demiourgos plānotāju laiks ir pagājis.
Rīgu var attīstīt dažādos virzienos, tātad ir svarīgi saprast, kurām interesēm un kādām vērtībām tiek piešķirta prioritāte.
Bet atgriezīsimies pie meritum.
Autori raksta, ka visiem Rīgas iedzīvotājiem, neskatoties uz tautību un sociālo piederību, bija un ir tiesības izteikt savu viedokli par RAP. Tieši par to es iepriekš rakstīju. Bet problēma slēpjas citur – neatkarīgi no viedokļa paudēja tautības un sociālās piederības RAP autoriem šie viedokļi ir vienlīdz nesvarīgi. Plāna autoriem šos viedokļus ir jāuzklausa, bet saskaņā ar Latvijas likumdošanu nepastāv nekāds juridisks pienākums tos ņemt vērā. Kaut gan Rīgas iedzīvotāji RAP 1. redakcijai iesniedza 4877 komentārus, lielā steiga, kādā Rīgas Domes deputāti nobalsoja par redakcijas apstiprināšanu, liek aizdomāties, ka plāna autori izteiktos viedokļus ne tikai neņēma vērā, bet tos pat neizlasīja.
Savā rakstā nekomentēju zaļās zonas platības samazināšanos vai iespējamo samazināšanos pilsētā. Es pievērsu uzmanību faktam, ka zaļās zonas pilsētā neveido integrētu sistēmu – tās nav sasaistītas ar veloceliņiem, sabiedriskām ārtelpām un gājēju celiņiem. RAP autori šo aspektu neuzskatīja par pietiekami svarīgu, lai uz to atbildētu.
Tā kā Latvijā Nacionālais plānojums nav izstrādāts, Rīgas Reģiona Attīstības Programma tika apstiprināts tikai šī gada janvārī un Rīgas Reģiona plānojumu izstrādās līdz gada beigām, es savā rakstā nekritizēju to, ka RAP nav sasaistīts ar citiem plānošanas dokumentiem. Jautāju tikai, kāpēc RAP grafiskajā daļā nav pievērsta uzmanība Jūrmalai un Siguldai, kas ir cieši saistītas ar Rīgu. Šim jautājumam joprojām ir nepieciešama atbilde.
Raksta autoriem ir taisnība, ka viena no svarīgākajām mūsdienu pilsētas problēmām ir pilsētu izplešanās nekontrolētas attīstības rezultātā un nenoteiktas robežas izveide priekšpilsētām ar blakus esošajām piepilsētas teritorijām. Autoriem ir taisnība, ka viena no pieejām šādu problēmu risināšanai ir veidot pilsētu cieši tās robežās – tā saukto kompakto pilsētu. Tomēr autoru turpmāk teiktais ir pilnībā pretējs šīm pamattēzēm.
Sākšu ar RAP autoru lielākajām pielaistajām kļūdām. Stranča un Kublačova kungi raksta, ka ideja par policentrisku pilsētu ir saskaņā ar Eiropas ilgtspējīgas attīstības standartiem.
Dokumentos “A Sustainable Europe for a Better World” un “European Spatial Development Perspective” ir izteikta nepieciešamība pēc vairāk policentriskas un līdzsvarotas attīstības Eiropas Savienības teritorijā. Šajos dokumentos tiek izvirzīti priekšlikumi politikai saistībā ar globālām integrācijas zonām, Eiropas koridoriem, attiecībām starp apdzīvotajām un neapdzīvotajām vietām, pārrobežu un starpnacionālajām attiecībām un partnerībām, lai sasniegtu pakalpojumu un iespēju “vienlīdzību pieejamībā” (‘parity of access’) visā Eiropas Savienībā. Policentriskā struktūra, kas tiek aprakstīta šajos dokumentos, attiecas uz plānošanu vismaz reģiona līmenī. Šajā mērogā viena pilsēta, šajā gadījumā Rīga, tiek uzskatīta kā viens centrs. Tā pati ideja ir iekļauta Jaunajā Atēnu hartā (New Athens Charter), kuru pieņēma Eiropas pilsētplānošanas padome (The European Council of Town Planners): “Šādi dažādos veidos saistīti policentriski pilsētu tīkli veicinās ekonomisko aktivitāšu izplatīšanos, izaugsmi un stiprināšanu visā Eiropā”.
Ir grūti noticēt, ka RAP autori neatšķir pilsētplānošanu no reģionālās plānošanas!
Turklāt, ja šī kļūdainā pieeja tiktu ņemta par pamatu pilsētplānošanai citās Latvijas pilsētās, ir pēdējais laiks par to runāt. Pietiek iedomāties policentrisku struktūru pilsētās ar 20 000 iedzīvotājiem, lai saprastu, cik absurda un potenciāli bīstama varētu būt šī filozofija.
Savā rakstā autori man skaidro, ka guļamrajoni un darba vietas ir padomju laika plānošanas sekas. Domāju, ka zinu ne mazāk par Eiropas pilsētvides vēsturi. Es savā rakstā neapšaubīju šo vietu esamību, bet gan iebildu pret padomju žargona lietošanu RAP. Padomju laika daudzstāvu paneļu mājas ir kritisks elements turpmākajai pilsētas attīstībā. Jaunā RAP pienākums bija piemērotas stratēģijas izvirzīšana šo rajonu humanizācijai.
Tagad esam nonākuši pie galvenā – idejas par esošā Rīgas centra vājināšanu un jaunu centru attīstību. Autori ir nobažījušies, ka komerciālās funkcijas izstums dzīvojamo funkciju no centra. Es arī par to esmu noraizējies. Problēma tomēr ir tā, ka jau tagad vēsturiskais centrs vakaros kļūst par vietu bez dzīvības. Centra funkcijas, kas pievelk cilvēkus, pašlaik ir ierobežotas un padara dzīvīgu tikai daļu no centra. Kādu risinājumu piedāvā RAP autori? Vēl samazināt komerciālās funkcijas! Apbrīnojami, ka plāna autori neredz starpību starp bankām vai birojiem un restorāniem vai naktsklubiem. Pēc autoru domām, šī absurdā ideja atvilinās iedzīvotājus uz dzīvi centrā. Man ir jājautā – kurš vēlēsies dzīvot vietā bez labas pieejamības kvalitatīvam sabiedriskajam transportam? Kurš gribēs dzīvot vietā, kur automašīnu novietošana ir problemātiska, nemaz nerunājot par garāžas atrašanu?
Pat ja RAP piedāvātā stratēģija strādātu, Rīgas centrs varētu kļūt par izkropļotu dzīvojamo rajonu pilsētas sirdī. Šis negatīvais scenārijs, kas ir noticis dažās Eiropas pilsētās, ir aprakstīts Eiropas Komisijas publicētajā dokumentā “Green Paper on Urban Environment”. “Dažās pilsētās turpinās pārcelšanās uz priekšpilsētām, un pilsētu centros blakām biroju namiem dzīvo pārsvarā ģimenes ar zemiem ienākumiem”. Vai šis ir RAP autoru iecerētais scenārijs?
Ideja – Rīgai ar 750 000 iedzīvotājiem izveidot četrus jaunus attīstības centrus, man šķiet pārāk ekstravagants eksperiments. Tā ir pretrunā arī ar Eiropas pilsētu tradīciju: “…ir iespējams definēt Eiropas pilsētu telpisko raksturu: dominē monocentriska struktūra, kur centra ļoti bagātais kultūras piedāvājums un prestiža mazumtirdzniecība stiprina šo monocentrisko raksturu. Monocentriskums tiek saglabāts ar kvalitatīviem pakalpojumiem, kaut gan daudzas darbavietas tiek pārceltas uz priekšpilsētām. Kā papildinājums ļoti pievilcīgajam centram ir radiāls sabiedriskā transporta tīkls, kas nodrošina pieejamību centram arī gadījumā, kad daudzi braucieni uz darbavietām tiek veikti no priekšpilsētas uz priekšpilsētu ar privātām automašīnām” (Alain Bertraud).
RAP autoru piedāvāto Amerikas risinājumu pielietošanu Eiropā plaši kritizē lielākā daļa Eiropas pilsētplānotāju, kā piemēram, Tims Ričardsons (Tim Richardson) un Maikls Vēgners (Michael Wegener). Daži eksperti iesaka, ka policentriska sistēma pilsētā būtu ieviešama, ja iedzīvotāju skaits ir vismaz 5 miljoni.
Rīgas galvenā problēma nav pārāk blīvs esošais centrs, bet tieši pretēji – centra mazattīstība un satiksmes problēmas. Saskaņā ar jauno RAP, jaunie centri palīdzēs integrēt esošos rajonus – nav skaidrs, kas tiks integrēts, attīstot jaunu centru Lucavsalā?
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka policentriska telpiskā plānojuma ieviešana nepalielinās Rīgas nozīmīgumu Baltijas jūras reģionā un neuzlabos dzīves kvalitāti pilsētā, bet palielinās jau esošo haosu transporta sistēmā un izkliedēs jaunās investīcijas un Rīgas centrālās funkcijas. Rīga nebūs nedz kompakta, nedz ilgtspējīga. Pretēji plānotajai 4+1 centru shēmai, Rīgai nebūs neviens pareizi funkcionējošs centrs.
Kopā ar iedzīvotājiem, kuriem rūp Rīgas attīstība, no jaunā RAP autoriem šoreiz gaidu profesionālus paskaidrojumus.
Dr. Eng. Arch. Krzysztof Nawratek
Post-cilvēks, post-dabiskā vidē
Kristofs NAVRATEKS
„Kas tad īsti ir cilvēciska būtne?”
„Sēkla.”
„.. Sēkla?”
„Zīle, kas nebaidās sevi iznīcināt pārtopot kokā. „
Deivids Zindels (David Zindell), Izkaisītais dievs
Esmu izaudzis Silēzijas reģionā. Šo smagās industrijas reģionu Dienvidpolijā apdzīvo ap četriem miljoniem cilvēku. To veido vairākas pilsētas, taču patiesībā tās uzlūkojamas kā viena milzīga urbāna aglomerācija. Un tā ir mana dabiskā vide.
Savā ziņā vārds ”dabisks” šobrīd ir modē, to izmanto politiķi, domātāji un ikdienas valodā. Kad kāds saka “tas nav dabiski” vai “tas ir pretdabiski”, tas nozīmē, ka “tas ir nepareizi”. Taču problēma sākas, kad kāds mēģina noskaidrot, ko tad īsti vārds “dabisks” nozīmē. Un to noskaidrot ir ļoti būtiski, pirms sākas nopietna diskusija, jo termins “dabisks” ir augstākā mērā neprecīzs. Pārāk bieži tas ir ne vairāk kā ierocis ideoloģiskām manipulācijām.
Lai nu kā, ķersimies klāt. Kas ir dabisks cilvēkiem? Mans viedoklis - tās ir pārmaiņas. Ar to es domāju, ka cilvēces nozīmīgākā raksturīpašība ir mūsu manevrētspēja un prasme pielāgot sev pat visekstrēmākos apstākļus, kas arī ir cilvēces sekmīgas evolūcijas iemesls. Manā skatījumā cilvēciska būtne vairs nav “tikai dzīvnieks” , mēs vairs nepiederam dabai.
“Ādam, mēs tev nedodam nedz noteiktu dzīves vietu, nedz kādu īpašu formu, nedz arī funkciju, kas būtu tikai tev piemītoša. Atbilstoši savām vēlmēm un spriedumam, tu ieņemsi jebkuru vietu dzīvošanai, jebkuru formu vai funkciju, ko sev izvēlēsies. Visa pārējā iedabai būs ierobežota un noteikta vieta, ko tai ierādīs mūsu likumi. Tu, bez kādiem ierobežojumiem un pienākumiem, savai iedabai pats drīksti izvēlēties robežas un pienākumus. Mēs esam likuši tevi par pasaules centru, tā, ka pārējā pasaule ir nodota tavai izpētei. Mēs esam radījuši tevi vienlīdz no debesu un zemes vielas, vienlīdz mirstīgu un nemirstīgu, tādējādi izmantojot savu brīvo gribu un cieņu, tu vari veidot sevi pats, kādā vien formā vēlies. Tevī pašā mājo spēks sevi degradēt līdz zemākajām dzīvības formām – bestijai, taču tevī ir arī spēks, apslēpts tavā intelektā un spriestspējā, atdzimt augstākā – dievišķā – formā.” Tā 15. gs. rakstīja Piko della Mirandola, savā brīnišķīgajā Runā par cilvēka cieņu. Tad nu – kam īsti mēs piederam?
Mēs, cilvēki, radām vidi, kurā dzīvojam, faktiski mēs radām paši sevi. Mēs izmantojam mākslīgi radīto vidi ārpus mūsu ķermeņa, bet mēs paši arī izmainām savu ķermeni - ne vien ar tik radikālu iejaukšanos kā plastiskā ķirurģija vai elektrokardostimulatori, ikdienā mūs izmaina brilles, protēzes un vakcinācija. Šāds skatījums var likties ekstrēms, bet jau šobrīd daži no cilvēkiem būtu saucami par kiborga priekšstadijām. Acīmredzami cilvēki ir uzsākuši šo ceļu, un kurš gan var paredzēt kāds izskatīsies nākotnes cilvēks?
Protams, cilvēkiem joprojām ir ķermeņi, cilvēkiem piemīt dzīvnieciska saikne ar zemi, ūdeni un kokiem – visu to, kas likās svarīgs mūsu senčiem. Taču šobrīd tie ir drīzāk relikti, kas atlikuši no mūsu dzīvnieka pagātnes.
Jo vairāk cilvēki lūkojas nākotnē, kas ir neparedzama, jo vairāk ilgojas atrast ko stabilu. Es pilnībā piekrītu Mirčam Eliādem, ka cilvēks būtu saucams par homo religious, tādā nozīmē, ka cilvēks vienmēr meklē ko “lielāku un nozīmīgāku” par sevi pašu.
Tādējādi mēs redzam divas pretējas tendences. Viena no tām saucama par “ultra progresīvo”– cilvēciskās būtnes paševolūcija. Ilgus gadus transhumānisms bija sava veida pagrīdes kults, šāds domāšanas veids tika uzskatīts par dīvainu. Tai pat laikā tādi domātāji kā Francis Fukujama (Francis Fukuyama), Džeims J. Hjūzs (James J. Hughes) vai Glens Makdžī (Glenn McGee) šo jautājumu lika intelektuālo debašu centrā.
Otro tendenci mēs varētu nosaukt par “neapzinātu pagānisko konservatīvismu”.
Tātad – cilvēki dzīvo mākslīgā vidē, izmantojot mākslīgi radītu buferzonu, lai pasargātu sevi no “dabiskās” vides briesmām. Un patiesībā tas, ko mēs šādā diskusijā mēģinām noskaidrot ir – šīs mākslīgās vides kvalitāte un forma, pie kam strīdus objekts slēpjas pat nevis kvalitātē, bet kvantitātē. Ciktāl mūsdienīgā vide drīkst būt “futūristiska” vai “progresīva” un ciktāl tai jābūt “konservatīvai”? Cik nozīmīgi cilvēka veselībai ir mūsu dzīvnieka pagātnes relikti? Cik spēcīga saikne ar (pseido-) dabisko vidi cilvēkam nepieciešama? Šis tad nu būtu diskusijas par vidi īstenais pamats.
Atbilde vienmēr būs subjektīva. Daži cilvēki un sabiedrības ir un būs konservatīvas, viņu vēlme ir palikt nemainīgiem. Būtiski, ka konservatīvismam nav nekā kopīga ar politisko orientāciju – tas var parādīties tikpatlab politiskā spektra labajā, kreisajā pusē vai centrā.
Tagad atstāsim malā ezoteriskos pārspriedumus šai jautājumā un koncentrēsimies uz mūsdienu pilsētas telpas problēmām.
“Kompakta pilsēta” mūsdienās ir eiropeiskās pilsētplānošanas galvenā ideja. Ideja ir ļoti vienkārša un izskatās loģiska – labāk un efektīvāk izmantot pilsētas iespējas un “neizniekot” (attīstīt) jaunas zemes. Tas ir – padarīt pilsētu intensīvāku, nevis ekstensīvāku. Tomēr šo ideju bieži kritizē mūsdienu vides aktīvisti un domātāji, patiesību sakot, viņi kritizē pašu mūsdienu pilsētu kā gandrīz pilnībā mākslīgu vidi.
“Mēs nevaram dzīvot bez dabas,” raksta Deivids Niholsons-Lords (David Nicholson-Lord) un turpina, “Pilsētas un ietverošās būves – “dubulttelpa” kādu mēs šobrīd apdzīvojam – piedāvā aizvien mazāk no tā, kas ir mūsu ikdienas vajadzība: mazāk gaismas, mazāk skābekļa, mazāk no tā pašsaprotamā, kam esam izvēlējuši apzīmējumu - “brīvais gaiss””.
Tomēr šāda veida argumentācija izskatās pēc modernās domāšanas kopijas, kas vārdu pa vārdam paņemta no Atēnas hartas (1933). Tomēr, pat ja šī domāšana ir tikai veco antiurbāno fobiju atkārtojums, to vērtība būtu pārbaudāma: antiurbānais skatījums ir mūsu kultūras nozīmīga daļa, jo daudzi cilvēki joprojām dod priekšroku dzīvei laukos.
Visumā mūsdienu pilsētas nav veselīgas vietas. Piesārņojums, troksnis, noziedzība – nemaz nav grūti attēlot urbāno vidu kā sliktu vietu dzīvošanai. Es uzskatu, ka pilsētas nozīmīgākā iezīme ir provocētu interaktivitātes blīvums. Lauki – tieši otrādāk, tā ir vieta, kur dzīve pret tevi nav prasīga; vieta, kas ļauj cilvēkiem svinēt un pārdomāt viņu dzīvi. Dabiskā vide mūsu senčiem bija bīstama. Tā ir banāla patiesība, bet cilvēki bieži vien pat neapzinās, ka arī lauki mūsdienās var būt ļoti dažādi un šī vide ir daudz mākslīgāka nekā vēl pirms pāris gadiem.
Vēlreiz atkārtošu – cilvēki izmaina jebkuru vidi. Gandrīz ikviena apdzīvota vieta uz Zemes ir pa daļai mākslīga – jautājums var būt tikai par to, cik lielā mērā tā ir izmainīta. Es neticu ideoloģiski neitrālai argumentācijai par vai pret pilsētas vērtībām. Es gribētu būt godīgs un atzīt, ka pēc pārliecības esmu pilsētnieks, tai pat laikā neesmu fanātisks šīs pārliecības piekritējs.
Dihotomija – lauki/pilsēta savā veidā ir līdzīga antīkajam diskusiju objektam – daba vai audzināšana. Patiesībā šeit skaidra atbilde vai risinājums nav iespējams, un arī man izvēle nešķiet viennozīmīga. Pilsētniekus joprojām fascinē folklora, lauku dzīvesveids un ainava, līdzīgā veidā lauciniekus valdzina lielpilsēta.
Kādas ir nozīmīgākās atšķirības starp lauku un pilsētas vidi? Urbānā vide ir blīvāka, tā stimulē cilvēkus vitālākām un aktīvākām savstarpējām attiecībām. Šī iemesla dēļ pilsētas uzskatāmas par efektīvāku vidi kultūras un zinātnes attīstībai ikvienā sabiedrībā. [..] Tas arī ir nozīmīgākais arguments pilsētu uzplaukumam. Tomēr – ja atšķirība starp pilsētu un laukiem nav skaidri izteikta, ir ārkārtīgi grūti apturēt pilsētu izplešanos un – līdzīgā veidā – nosargāt ārpilsētu no ārpilsētai netipiskas attīstības.
Kā skaidri nošķirt urbāno vidi un ārpilsētas? Tai pat laikā – kā to nošķirt tādā vaidā, lai tas atbilstu cilvēku vajadzībām?
Ideja veidot vidi, kas vienlaikus ietvertu pilsētas un lauku vides pozitīvos aspektus dzima 20. gs. sākumā. Diemžēl, par spīti labajiem nodomiem, rezultāti bija šausmīgi: pilsētparku ideja vēlīnajā modernismā skāra pilsētas tik smagi, ka joprojām varam izjust tā sekas. Arī postpadomju paneļu bloku guļamrajoni ir šo ideju bēdīgi slavenās sekas.
“Mēs esam zemkopji,“ - saka mani latviešu draugi. Un šī iemesla pēc svešzemniekiem Rīga nedēļas nogalēs šķiet izmirusi. Rīdzinieki atstāj pilsētu un brauc uz laukiem – šī vide viņiem liekas “dabiska”. Situācija provocē būtisku jautājumu – vai ir kāda jēga piespiest cilvēkus dzīvot vidē, kas viņiem neliekas tīkama? Zināmā mērā un zināmu laiku – varbūt. Tomēr, paturot prātā 20.gs. pieredzi, jebkāda veida sociālā inženērija ir visaugstākā mērā bīstama. Kāds tad varētu būt šīs dilemmas risinājums?
Es ieteiktu rūpīgu pilsētplānošanu. Tai būtu jābalstās uz ne tikai esošo ekonomisko, demogrāfisko un telpas aspektu dziļu analīzi, tai būtu jāatbilst arī vietējai mentalitātei un jāņem vērā iedzīvotāju vajadzības. Rezultātu, kāds varētu tapt šādas izpētes rezultātā, es iedomājos kā urbāni porainu struktūru – atsevišķas vietas ārkārtīgi blīvas, citas – gandrīz tukšas. Šādu struktūru varētu panākt ar savstarpēji saistītu sistēmu kombināciju. Katra no tām, zināmā mērā pašpietiekama, varētu būt spēcīgi saistīta ar sistēmu kopumā: dzīvojamie rajoni varētu būt saistīti ar sabiedriskā transporta shēmu, sabiedriskais transports – ar gājēju celiņiem, gājēju ceļi – ar zaļajām zonām un tā joprojām. Tādējādi pilsēta būtu kā milzīga skaita sistēmu brīnišķīgs supersavietojums. Liela pilsēta, veiksmīga pilsēta ir savietojums, kurā nav izlaists neviens no tā elementiem. Šo savu subjektīvo, alternatīvo Rīgas telpas attīstības versiju izklāstīšu nākamreiz.
Jaunais Rīgas attīstības plāns ir bīstams dokuments
Krištofs Navrateks, PhD arch. , Silēzijas Tehniskā universitāte Polijā, patlaban dzīvo
un strādā Rīgā
Pilsētas plānošana nevar tikt uzskatīta par ideoloģiski neitrālu pasākumu. Pilsētas
plānošanas pamats vienmēr ir bijis ideoloģisks. Tas ir par pilsētu kā par telpisku,
ekonomisku un sociālu institūciju, tādēļ arī rezultātam piemīt ideoloģiska un politiska
nozīme. Jaunais Rīgas attīstības plāns (RAP) un Rīgas attīstības stratēģija (RAS) ir
jāuzskata par Rīgas varas iestāžu (vai vismaz plāna autoru) izpausmi pilsētas
ideoloģiskajā un politiskajā skatījumā.
Ir ļoti svarīgi, ka iedzīvotāji var izpaust savus uzskatus par plānu, bet patiesībā nav
iespējas "piespiest" varas iestādes un plāna autorus ņemt šos uzskatus vērā.
Patiesībā RAP nav instruments masu demokrātijas īstenošanai pilsētas dzīvē. Gluži
pretēji — veicinot "publiskas konsultācijas", RAP veido tikai demokrātisku fasādi,
nevis īstu pilsonisku sabiedrību. Šī problēma ir ļoti svarīga ikvienā vietā, bet Rīgā tā
ir īpaši svarīga sociālās un politiskās situācijas dēļ. Tas, ka ap 30% Rīgas
iedzīvotāju ir nepilsoņi, ir bīstami pilsētas sociālajai integritātei.
Es uzskatu, ka pilsētas plānošana varētu būt un tai jābūt nepilsoņu un sabiedrības
integrēšanas instrumentam. Neņemot vērā pasludināto sociāli vienlīdzīgo pieeju,
kas balstīta uz Eiropas vērtībām un ir saskaņā ar pilsētas attīstības standartiem ES,
jaunais RAP vismaz daļēji neatbilst šiem paziņojumiem.
RAP apgalvo, ka Rīga jāattīsta par "kompaktu pilsētu", bet patiesībā Rīgas attīstības
plāns iet pavisam pretējā virzienā. Galvenā "kompaktās pilsētas" (frāze Eiropas
plānošanā) ideja ir izmantot labāk un daudz efektīvāk to, ko pilsēta jau izmanto, un
"neizbojāt" (attīstīt) jaunu zemi. Īsumā — padarīt pilsētu intensīvu, nevis ekstensīvu.
RAP gadījumā tas noteikti nenotiek. Patiesībā vēl pretrunīgāk ir tas, ka jaunais RAP
veido Rīgas telpisko struktūru kā policentrisku pilsētu, kas ir pretrunā ar Eiropas
pilsētas modeli.
Grafiskā RAP daļa parāda Rīgu kā vietu, tālu no citām pilsētām. Nav informācijas
par reģionālo un nacionālo kontekstu. Vispretrunīgākais ir tas, ka RAP ignorē
Jūrmalas un Siguldas eksistenci. Īpaši pārsteidzoši tas ir Jūrmalas gadījumā, jo tā
savā ziņā ir Rīgas satelītpilsēta, funkcionāli ļoti cieši saistīta ar to. Jau esošie un
jaunie attīstības risinājumi, kas ir saistībā ar Rīgu un Jūrmalu, pierāda, ka tā ir
patiesība un tādēļ to nevar ignorēt.
Jaunais RAP veido Rīgu par pilsētu ar tukšu centru. Plāns mēģina turēt jaunas
investīcijas pēc iespējas tālāk no centra. Dzīvojamo/ tūristu/ izklaides/ komerciālo/
administrācijas funkciju proporcionālās attiecības padarīs vecpilsētu par izmirušu
vietu, par sava veida atvērtu pilsētas muzeju. Vecpilsētas detalizēti risinājumi
(piemēram, dīvaini noteikumi par to, ka jau esošajām celtnēm jānodrošina tikpat
daudz dienasgaismas kā jaunajām ēkām) kavēs turpmākos attīstības risinājumus
šajā pilsētas daļā. RAP ierobežo sabiedriskā transporta piekļuvi vecpilsētai. Tas
anulē vienu tramvaja līniju, bet tā vietā neko citu nepiedāvā. Nemaz nerunājot par
to, ka esošā struktūra nav pietiekama.
Jaunie centri
Rīgā daudzas teritorijas ir bez savas identitātes. Ideja izveidot jaunus centrus, lai
integrētos Rīgas rajonos — gan sociāli, gan telpiski — šķiet pareiza. Tas ir RAS
decentralizācijā solītā izpilde. Tomēr četri jauni, milzīgi centri izjauks Rīgas
struktūru, un tam būs divas bīstamas blakusiedarbības — privāto mašīnu satiksmes
palielināšanās un rajonu vietējās satiksmes pavājināšanās. Esošie vietējie centri
jaunajā plānā netiek pastiprināti. Turklāt jauno centru atrašanās vietas ignorē esošo
rajonu modeli. Tādējādi esošie vietējie centri zaudēs konkurencē ar jaunajiem
centriem un jau esošajiem hipermārketiem.
Stāvvietu un ceļu sistēma
Rīgas gadījumā šīs sistēmas īstenošana šķiet absurda, jo galvaspilsētas teritorija ir
ļoti maza. Sistēmā paredzētā stāvvietu izvietošana netālu no pilsētas robežas — tas
ir dīvaini. Daudziem cilvēkiem ir jābrauc atpakaļ no pilsētas iekšējiem rajoniem, lai
izmantotu šo sistēmu. Stāvvietu un ceļu sistēmai ir nepieciešams efektīvs
sabiedriskais transports — piedāvātās sabiedriskā transporta shēmas aptuvena
analīze struktūrā parāda caurumus — tas nozīmē, ka vienlīdz efektīva sabiedriskā
transporta sistēma neaptver visu pilsētas teritoriju. Tam ir sociālas sekas — dažas
pilsētas daļas tiks nodrošinātas sliktāk nekā citas.
Zaļā zona
Esošais zaļās zonas modelis pilsētā ir visai haotisks — jaunais plāns saglabā šo
shēmu. Trūkst arī vienota, gājējiem draudzīga zonu/savienojumu, kas ir savienoti ar
zaļajām/atpūtas teritorijām, sistēma.
Ceļu sistēma
Kādēļ jaunajiem galvenajiem ceļiem netiek izmantotas tukšās teritorijas, kurās
rūpnieciska darbība vairs nenotiek? Gluži pretēji — tie iet daļēji caur blīvi
apdzīvotām pilsētas teritorijām. Tas palielina izmaksas — ekonomiskās un sociālās.
Galvenie ceļi — lielceļi — "nogriež" pilsētu, tie vairāk bloķē piekļūšanu pilsētai, nekā
to nodrošina. Kādēļ nav plašāka Rīgas ceļu shēmas konteksta? Nav informācijas
par iespējamiem savienojumiem ar ārpuspilsētas overcity transporta sistēmu.
Dzīvojamās ēkas
Plānā tiek ignorēts fakts, ka gandrīz 60% iedzīvotāju dzīvo postpadomju paneļu
mājās. Šis pilsētvides veids ikvienā vietā pasaulē rada sociālās un etniskās
atšķiršanas problēmas. Šādai problēmai nav kāda izcila risinājuma (izņemot
nojaukšanu), bet tas nav attaisnojums, lai visu atstātu, kā ir. Plāns par prioritāti
uzskata ģimenes mājas. Tā ir revolucionāra ideja — varbūt plāna autori pieļāva
kļūdu, par paraugu Eiropas pilsētām ņemot Amerikas piepilsētas rajonus?
Patiesībā jautājums par jaunizveidotām daudzstāvu dzīvojamajām ēkām ir ļoti
būtisks. Rīgas noteikumi par "zaļo/brīvo teritoriju" (minimāla brīvā teritorija) ir unikāli.
Šī teritorija tiek aprēķināta kā kopējās veidotās struktūras (visu līmeņu) platības pret
zemes gabala platību koeficientu. Rezultāts ir tāds, ka arhitekti ir spiesti veidot pēc
iespējas augstākas ēkas uz pēc iespējas mazākas plāna platības. Tā ir tieši tā pati
padomju laika paneļveida dzīvojamo rajonu struktūra. Patiesībā šie noteikumi
ierobežos Rīgas dzīvojamo ēku dažādību. Tiks būvētas tikai divu veidu dzīvojamās
ēkas — ģimenes mājas vai augstceltnes. Neviena no šīm struktūrām neatbalsta
pilsētas vērtības. Neviena no tām neveido pilsētas kopienu; neviena neveido
personiskās attiecības. Šis risinājums stiprinātu arī nākamo sociālās atšķiršanas
līmeni — ģimenes mājas ir domātas bagātajiem iedzīvotājiem, augstceltnes —
nabadzīgākajiem. Ģimenes mājas prioritāte pilsētas vidē ir apšaubāma arī no
ekonomiskā viedokļa — tas ir ļoti plašs un tādējādi arī ļoti dārgs zemes
izmantošanas veids.
Valoda bieži vien izskaidro dziļi iesakņojušos ideoloģiju. Ja parādās tādas frāzes kā
"darba vietu rajoni" vai "guļamrajoni", var saprast, kāpēc plāns ir pretrunā ar
pašreizējo Eiropas plānošanas teoriju un praksi, kas pārliecinoši parādīta,
piemēram, Atēnu Jaunajā hartā (Eiropas Pilsētu plānotāju padome, 1998):
"Plānošanas kontekstā ļoti nopietni ir jāņem vērā pilsētas ekonomiskā struktūra un
atbalstošās uzņēmējdarbības aktivitātes, t.s. mixeduse teritoriju priekšrocības,
salīdzinot ar daudz tradicionālāku pieeju, kas koncentrē komerciālos un dzīvojamos
labumus noteiktās zonās. Ir vērts atzīmēt, ka zemes izmantošanas izteiksmē
mixeduse teritorijas, kas jau atrodamas vecajās pilsētās, var nodrošināt dažādību
apvienojumā ar palielinātu sociālo un ekonomisko aktivitāti."
Uzskatu, ka jaunais RAP ir bīstams dokuments pilsētas nākotnes attīstībai. Par spīti
demokrātiskajiem apgalvojumiem, RAP izjauks (šodien vājo) telpisko un sociālo
pilsētas integritāti. Par spīti Eiropas pieredzei un tendencēm, RAP vājinās pilsētas
monocentrisko struktūru. RAP šķiet sava veida maģisks dokuments — autori tic —
ja kaut kas tiek publicēts, tas noteikti tiks realizēts. Šodien Rīga zaudē savu iespēju
— spēcīgie reģionālie konkurenti, Viļņa un Tallina, attīstās labāk, ātrāk un piesaista
vairāk investīciju. Par spīti labajai ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, Rīga nav — un ar
jauno RAP nebūs — reģiona centrs. Viens no vājākajiem punktiem ir tas, ka Rīga
neveido fascinējošu "redzējumu" par tās nākotnes attīstību. Rīgas varas institūcijām
nav ideju attiecībā uz pilsētu. Rezultāts ir tāds, ka pilsēta kā "produkts" nevar tikt
pārdots.
"Redzējuma" (vīzijas) veidošana ir viens no vispopulārākajiem plānošanas
paņēmieniem ASV. Neatkarīgi no mārketinga aspekta, kurš var būt ļoti veiksmīgs,
šis plānošanas prakses veids plānošanas procesā iesaista ietekmīgas ieinteresētās
pilsētas grupas (ekonomiskās, politiskās, sociālās u.c.). Nav viena perfekta
plānošanas paņēmiena, bet var izmantot pēc iespējas vairāk citu valstu pieredzi.
Būtiskākais ir apzināties, ka bez ciešām attiecībām ar demokrātiskās sabiedrības
attīstību nebūs arī rezultatīvas Rīgas telpiskās attīstības.